Laiks Ēģiptē un arābu gudrība

Laiks Ēģiptē ir citāds.
Tas nesteidzas. Tas nespiež.
Tas gaida.

Saule lēnām ceļas virs smiltīm, kuras ir redzējušas tūkstošiem gadu. Šeit ir dzimušas civilizācijas, valdnieki, ticība, mīlestība un klusums. Tuksnesis atceras visu. Ēģiptē laiks netiek mērīts tikai pulkstenī – tas tiek mērīts klātbūtnē.

Arābu gudrība māca, ka laiks ir uzticēts cilvēkam kā atbildība.

“Laiks ir kā zobens – ja tu to neizmanto, tas ievaino tevi.”

Un tomēr Ēģipte atklāj vēl dziļāku patiesību:
ne viss jāpaātrina. Ilgstošs spēks rodas no mierīga spēka, nevis steigas.

Arābu kultūrā liela nozīme ir pacietībai (sabr), liktenim (kadar) un nodomam (nijja). Lietas notiek tad, kad tām ir jānotiek – nevis tad, kad mēs tās piespiežam.

“Tas, ko Dievs ir nolēmis, piepildīsies.”

Šeit cilvēki sarunājas, dzer tēju, apstājas, skatās acīs. Attiecības, bizness un dzīve sākas ar saikni – dokumenti nāk tikai pēc tam. Uzticēšanās veidojas laikā, kas pavadīts kopā, nevis steigā.

Ēģipte atgādina:

• ne viss ir jāpaātrina
• ne katrs klusums ir tukšs
• ne katra aizkavēšanās ir neveiksme

Dažas pauzes ir aizsardzība.
Daļa gaidīšanas ir sagatavošanās.

Kad tu Ēģiptē palēnini soli, tu atkal sadzirdi savu iekšējo ritmu. Tu pārstāj cīnīties ar laiku un sāc iet kopā ar to.

Un, iespējams, tā ir pati dziļākā arābu gudrība:

Laiks nekalpo tiem, kas steidzas.
Laiks kalpo tiem, kas saprot.